Stokmann skate

Nekad dzīvē neesmu bijusi saistīta ar modes pasaules aizkulisēm. Vakar gadījās būt iekšā. Un man laikam patika. Tas viss saistīts ar Agnijas pulksteņu dalību Stokmann mūsējo mēnesī. Tātad modes skate. Agnijas pulksteņi kā aksesuāri bija kopā ar Aļonas Bauskas zīmolu QooQoo. QooQoo ir forši, un tas ir tāpēc, ka pati Aļona ir riktīgi forša.
Bet finālā ar aifona kameru viss izskatījās šādi:

ielūgums

..do good things and good things happen..

Pirms nedēļas atbrauca brālis. Nebiju viņu redzējusi ~ 2 gadus. Un viņa sieva, ar kuru mums ir šis tas kopīgs, piemēram, vārds un uzvārds :).. Pateicoties viņiem, kas uz lietām jau skatās savādāk kā vidējais latvietis, arī manī ir iemājojusi līksme.
Un ļoti liels lepnums par lietām, ko viņi dara. Piemēram, Agnijas radītais MAY28TH.ME zīmols, kas "aiziet pasaulē", jo tur - ārā - cilvēkiem patīk un viņi ir sajūsmā un ar savu sajūsmu iedvesmo arī citus.

Rožainais man tikšķ pie auss :)

Novembrī MAY28TH.ME ir Stokmanā. Kā "mūsējais". Cerams, ka mūsējie novērtēs. Jo citur novērtē:

saullēkts

labrīt.
vēlējos piefiksēt to viendienu, kad, acis neaizvērusi, esmu sagaidījusi saullēktu. ne jau mērķtiecīgi, bet gan pateicoties iesnām un to šaušalīgājajai blaknei - aizkritušai ausij. tie, kas mani pazīst, nojauš, cik man svarīgs ir pilnvērtīgs miegs.
bet nu jau divas dienas kā ar galvas kreiso pusi dzīvoju akvārijā. neciešami.
nezinu, vai tā ir visiem, kas šoruden iesnojas, bet man pirmo reizi dzīvē iesnas ir nevis tekošas, bet ķepošas. man ir aizķepusi visa seja, proti, viss no nāss līdz ausij. un nekas nepalīdz. tūlī ķeršos klāt dakterim googlam, jo netaisos vēl kādu laiku neguēt.
karsta vanna, ēterisko eļļu inhalācijas, rinogēls, sildīšana ar vārītām olām un vēl kkāds iesnu līdzeklis nepalīdz. varbūt ir kādi revolucionāri ieteikumi? man plānā vēl ir sarūpēt to sintētisko iesnu līdzekli, kas paplašina elpošanas ceļus..varbūt nostrādās.

London, baby

Nedēļas nogalē ar Kiki bijām Londonā. Gara reporta nebūs. Tikai dažas piezīmes:

1) Lidotāju/ceļotāju kontingents ir raksturojams īsi un kodolīgi:

2) Modē ir ūsainas-fredija-merkūrija modeles:

3) Smaržas ir par 20Ls lētākas kā Stokmanā:

game over. really..?

Jap, biju kāzās. Uz kāzinieku turpceļa auto bija uzlīmēts, ka game over. Man šķiet, katram bija skaidrs, ka runa ir par līgavaini, nevis līgavu. Laikam ar vecumu uzskati par atsevišķiem jautājumiem mainās. Visticamāk tam ir kāds sakars ar "briedumu". Tā bija ar bērnu jautājumu, tā arī ar kāzu jautājumu. Man šķiet, ka kāzām nav jānotiek zem game over izkārtnes. Jo tas liek domāt, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu..hmm. Paldiesdievam (šivai, budam, jumim, dārtai...) prom viņi - ak, laimīgie - devās citā auto.
Nu jā, citiem vārdiem sakot šo 6dien man nebija iespējas izgulēties, taču vienlaikus man bija iespēja uzcirsties un būt dāmai. Tas nekas, ka ar Mārtiņu finālā nosmējāmies, ka viņam būtu jāsaraksta reāls dižpārdoklis "moderna džentelmeņa rokasgrāmata", kurā varētu dot padomus, kā dāmai nospert mēteli, kā aizlaisties ar viņas somiņu vai arī kā atvērt mašīnas durvis un izvilkt viņu laukā.. etc.
Divatā iesvinējām Ostas skatos. Tur ir burvīga vistas asā kokosriekstu piena zupiņa!!!

sagriezās

Dzīve ir jokaina, ka es jums teikšu. Un jokainu to padara sagadīšanās - vismaz es tā to saucu. 
Aizvakar biju uz Ingas Žoludes jaunās grāmatas - stāstu krājuma atklāšanu. Un kā jau pienākas, iegādājāmies arī pašu stāstu krājumu. Par dzīvi, kas vienmēr beidzas ar nāvi. Stāsti ir par to otro. 
Šodien laukos divus izlasīju. Smagi, bet skaisti uzrkastīti. Un nu es atnāku līdz "internetiem", lai atrastu gaisīgās Pavlovas kūkas recepti, un uzeju twiterī Dinas Preisas ziņu ar lūgumu palīdzēt viņas mammai. Protams, Dinas mammas gadījumā nav tik slikti kā Ingas stāstos, bet kaut kā ļoti sajutu līdzi. Man šķiet, ka ir jāpalīdz kaut ar mazumiņu. Bet kādam no tā paliks labāk. Daudz labāk...

Kaktiņam no SKDS

Pirms laika, proti tieši 6.augustā twītoju, ka nesaprotu, kā veidojas aptaujas un to secinājumi, kas ir respondenti, jo mani neviens ne reizi nebija aptaujājis. Līdz ar to mana ticība socioloģisko pētījumu rezultātiem bija nekāda.
Toties 24.augustā pie manāk durvīm kāds klauvēja. Atvēru - Dagnija Ozoliņa no SKDS!!!!!!!!! Izskatījās tāda, kas ļoti gribēja aptaujāt - vai nu 30min vai 15min anketu. Tā kā gatavoju vakariņas, bet no viņas sejas izteiksmes un koptēla sapratu, ka viņai maksā par katru anketu plus viņa tiešām ir no SKDS, izvēlējos 15min variantu. Izrādās Rīgas domes pasūtīta aptauja. HAHAHA. Es uzreiz brīdināju, ka nespēšu būt objektīva (jo strādāju RD). Bet tas neesot nekas. Nu OK.
Visi jautājumi vienos vārtos. Piemēram, "Kā vērtējat Nila, Aināra, Andra, Vjačeslava, Leonīda, Eiženijas, Daiņa etc. darbu" "Labi, gandrīz labi, ne tik labi, slikti." WTF? Jautājums formulēts tā, it kā man prasītu, kā es vērtēju viņu ģērbšanās stilu vai frizūru.. Vēl man atmiņā palika jautājums, kā es vērtēju lēmumu par bezmaksas braukšanu pensionāriem sabtransā. Tas nekas, ka es paspēju izkliegt savu atbildes variantu "politisks lēmums", izrādās, man bija jāizvēlas viens no jau gataviem atbildes variantiem...
Pēc šitās +/- 15min anekdotes mana ticība socioloģiskajiem pētījumiem ir nevis nekāda, bet pilnīgi un galīgi sagrauta. Toties es tagad zinu, ka ir arī tādas aptaujas, kas tiešām tiek veiktas klātienē. Man vēl bija jāatstāj savs telefona Nr., lai gadījumā, ja Dagnijas Ozoliņas boss grib pārliecināties, vai viņa pati, mājās skatoties TV, nav aizpildījusi lielāko daļu anketu pēc saviem priekšstatiem, mani var sazvanīt un pārprasīt par aptaujāšanas faktu.

punch drunk chat

Stāvēju Stockmann Deli rindā, lai tiktu pie gardum garda šokolādes mafina, ko tur sākuši tirgot pa 80 santīmiem gabalā. Manu uzmanību piesaistīja divas kolorītas draudzenes, kas skaļā slāvu mēlē tērzēja par šo un to. Brīžiem strīdējās, viena otru pārkliegdamas. Redzams, ka viņas tur ērti iekārtojušās un pavadījušas ievērojamu dienas daļu.
Šāda ainiņa pavērās, kad abas bija noziedējušas:

Sākumā ievēroju tik zem galda paslēpto puslitriņu (?), bet tad arī blašķīti uz galda. Varbūt ieteikt kadā cālis.lv diskusijā kā savdabīgu vecmeitu ballītes koncepciju "izrunāties "pa dušam""??..

Ko diez teiktu vācieši

Telefona foto galerijā uzgāju pirms kāda mēneša bildētu ainiņu Brīvības ielas Villeroy Bochā. Neesmu droša, vai franšīzes līgums (visticamāk, tāds ir) pieļauj atkāpes no vienotā VB veikalu interjera iekārtošanas stila. Bet varbūt taisni otrādi - ir punkts, kas paredz iespēju piemēroties pircēju nacionālajām īpatnībām..

Tad jau būtu labāk sauju pelēko zirņu iebērušas..

fonofons

Neprofesionāli un bez teorētiskās bāzes mēģinot īstenot sava iekšējā pasūtītāja iegribas, paliek daudz nezināmo. Šajā skicē fons. Laikam jāmālē tumšs. Kontrastam.

Pirmajai mācību dienai

Izrādās, visas skaistās un labās lietas kaut kur ir, jāmāk tikai atrast. OK, šo man palīdzēja atrast Vogue. 
Esmu jau izvēlējusies 13'' tumši zilo, jo klasika ir klasika:

Bet kādu sarkano vai zaļu arī varētu nākamajai sezonai, ko?

Un kādas draudzīgas cenas!!! 11" brīnums maksā 66 mārciņas, 13" skaistules 70 mārciņas, ir arī lielāki formāti. Līdzīgi kā Longchamp par atsevišķu samaksu piedāvā izvēlētai tašiņai iepresēt arī nēsātāja iniciāļus. 
Piegāde uz Latviju ar FedExu 12 mārciņas, ja pasūtīsi divas, tad 17 mārciņas. Norēķināties var gan ar PayPal, gan karti. Jāgaida gan esot divas līdz četras nedēļas, jo visu darina ar rokām. Tas nav itāļu/ķīniešu vai itāļu/rumāņu kopdarbs, bet gan īsts britu hand made!! Nu tad ko - back to school!


Meklē iekš Cambridge Satchel Company. 

ZARAs knock out

Kā noprotat, 18.augusta izgājiens bija tāds kā tematiskais rudens izlūkgājiens bez nopietniem nodomiem iepirkties, bet apzināt piedāvājumu. Arī izgājiena budžets bija tieši tik, cik makā bija skaidra nauda. Tātad – karti neaiztikt! Tāpēc arī šo nosaucu par ZARAs knock out. Jo ZARA mani ar manu “apzināt piedāvājumu” izgājienu nolika uz lāpstiņām. Uzreiz. Pa kreisi. Stāvēja viņas – tumši zilas zamša bagetkurpītes. Baget, jo pēc formas atgādina bagetes. Man vienas tādas jau ir – bēšīgas. Forma tiešām kā bagešu gali.

Domājot par rudeni un sava skapja saturu, biju sev nodefinējusi krāsas, kam jāpievērš uzmanība – tumši zils, bēšā, konjaka/kamieļa, melns. Varbūt arī pelēks un bordo. Viss.

Ar ZARU un zilām kurpēm man jau bija pieredze, kas liecināja – ņem, kamēr ir! Bijām noskatījuši Mārtiņam zilus mokasīnus, kad gribējām iegādāties – bija jau izpirkti. Nācās gaidīt pievedumu ,kur atveda zilus, bet ne tādus, kā sākotnēji gribējās.

Trakākais, ka līdz tam es jau biju paspējusi izķemmēt lielu daļu ineta veikalu, meklējot tieši zilas zamša šņorkurpītes. Nesekmīgi. Jo mani viņas gaidīja ZARā :):

Visi minētie apstākļi man ir kā attaisnojums pirkumam. Jo pēdējā laikā man par katru pirkumu sev vajag attaisnojumu. Varbūt jāpierakstās uz konsultāciju pie kāda speciālista?

Bonēra aka Bonheur

Šīs bija mana izgājiena ielās galvenais mērķis – apskatīt un pakafijot vietā, par kuru tik daudz pozitīvu atsauksmju. Bonēra ir arī tā vieta, kuras krēslos atslīgstot, es atskārtu, ka par 18.augustu ir jāraksta, tādēļ kopā ar kapučīno un pirmo kūku palūdzu arī papīra lapiņu un rakstāmo.

Mani pārsteidza, ka bija tikai daži brīvi galdiņi, bet apmeklētāji lielākoties bija vācu pendžas. Nesaprotu, vai kādā ceļvedī Bonēra jau ir saslavēta?? Protams, vecie bija sajūsmā un tā. Viens pat visu laiku mēģināja fotografēt. Visu. Visos virzienos. Tas laikam ir labi. Mans minējums – varbūt veco vāciešu paaudzi piesaistīja skatlogā sēdošā manekene, kas man ļoti atgādināja tos skatlogus, kas it kā radoši ir noformēti Vāczemes mazpilsētās vai lielpilsētu nostūros. Manī laikam mīt slepenas bailes no bezsejainajiem, bālajiem, kokainajiem manekeniem..

Otra lieta – kūkas. Gardas. Varbūt tāpēc, ka nebiju pusdienojusi. Bet nē – tiešām gardas. Daudzskaitlī, jo pēc pirmās nepakautrējos apēst arī otru :). Pie kapučīno piena putu kalna meitenēm vēl jāpiestrādā, bet tas nekas.

Kā varēja nojaust, saimnieces – simpātiskas jaunkundzes – īstenojot sapni, nebija rēķinājušās, ka kafijotava iemantos tādas apmeklētāju simpātijas, “labo laiku” apģērbu, apavu un aksesuāru piedāvājumu atstājot otrajā plānā.

Pēc kafjiošanas izmetu loku arī pa “otro plānu”, proti, pašu bodīti. Man tā atstāja vairāk tāda muzeja/ekspozīcijas iespaidu, bet es zināšu, kur vajadzības gadījumā meklēt brokāta kleitas.

Es teikšu godīgi, man ir ļoti, ļoti žēl, ka Bonēra atrodas tur, kur tā ir. Mana darba vieta ir pa vecmodīgo – Vecrīgā, kur atrast labu kafijotavu (nevis ēstuvi/restorānu, kur kafijošana ir kā papildpakalpojums) ir principā neiespējami! Nudien. Varbūt Tirgoņielas Sweetday Cafe, bet tur pietrūkst dvēselītes.

Bet uz Bonēru es iešu brīvdienās.

Baronielas Benetton

Benettons man patīk krāsaino vilnas džemperīšu dēļ, šad un tad var izrakt kādu smuku topiņu vai ko citu. Bet pārsvarā - džemperīši. Domēr man ir dīvains paradums nekad nepaiet gaārm Benettonam – ja nu kaut kas atrodas? Tā iegāju arī šoreiz. Bija daudz blūžu-parasto, bikšu-vienkāršo, kam bija iespēja mani uzrunāt. Arī rudens kolekcija. Bet nē. Man nez kāpēc šķiet, ka kādreiz tā teikt jaunībā Benettonā bija daudz vairāk foršu lietu. Nopietni. Man vēl tagad skapī karājas sen atpakaļ vecāku dāvinātais smilšukrāsas mētelītis, ko katru rudeni vismaz pāris reizes uzvelku, arī bordo zamšādas soma ir mīļa un šķiet 100reizes foršāka par tām dermantīnenēm, ko šodien var nopirkt Benettonā.

Manuprāt, Baronielas Benettons (kas laikam nav tas pats, kas Dominā) ir pieļāvis kļūdu, atsakoties no vīriešu apģērbiem. Tā vietā iekārtots SISLEY. Parasti man patīk SISLEY, bet, apčamdot jauno kolekciju, mazliet vīlos. Jau kādu trešo sezonu tiek piedāvātas t.s. harēma tipa bikses – arī zolīdā līnija. Veak. Vai tad itāļi nav pamanījuši, ka harēmbikses vairs velk tikai pa māju?? Otra lieta, kas man šķita dīvaini, ka otro sezonu (domājot rudens/ziemas kolekcijas) jau nu stabili dominē vienas un tās pašas krāsas – lillā, vecrozā, melns. Hm. Kopš kura laika itāļi kļuvuši tik praktiski? Domā par klientu – lai viņam vieglāt savu garderobi saskaņot?

Man domāt, ka mazliet vēl jānogaida, lai veikalnieki paspēj izkārt visu, kas paredzēts rudenim/ziemai. Tad arī jāiet skatīties.

1 EUR bodīte

Parasti es tādām vietām paeju garām. Bet šoreiz nebija “parasti”. Pieņemu, ka katram ar 1EUR tipa bodītēm ir kādas attiecības. Es Baronielas veikalā iegāju visticamāk tādēļ, ka pavisam nesen Mārtiņš savam draugam uz Jaunzēlandi kopā ar tabaku kā sveicienu nosūtīja Jyskā pirktu lecamauklu... Es nolēmu, ka jāizpēta, kas tiek pārdots šajā veikalā, ja nu būs nepieciešams nosacīti lietderīgs pielikums nākamajai paciņai.

Iegāju un konstatēju – nekas, nekas, nekas..(interesanti, ka visi “nekas” bija ar uzrakstiem itāļu, nevis ķīniešu valodā). Gāju dziļāk – nekas, nekas, nekas..paga, paga. Roka pastiepās pēc čaukstošā iepakojumā ievīstīta lietussardziņa, kas izskatījās tieši pēc tā, ko visu vasaru neveiksmīgi biju meklējusi. Paķēru iepakojumu un jau ar gatavu jautājumu skrēju meklēt pārdevēju.

“Vai tas gadījumā nav pretmušu kupols?” - tā skanēja mana balss.

“Jā, es Jums tūlīt parādīšu” - pārdevēja bija laipna un izvilka paraugu. Paraujot striķīti, lietussargs atvērās visā savā godībā, izveidojot tilla kupolu, ar ko vasarā apsegt traukus, lai pasargātu ēdienu no uzmācīgiem lidoņiem. Pārdevēja arī izrādīja, kā parikti pareizi izjaukt, lai tik fiksi nesalauztu mehānismu.

“70 santīmi? Es visur izmeklējos, nekur nav! Ņemšu trīs!” - laimē staroju.

“Jā, šī ir vispieprasītākā prece, visu laiku izpērk.” pārdevēja atteica, spaidot kases pogas.

Lūk, tagad 1EUR veikalam manā skatījumā ir vērtība.

Vēl tagad domāju, vai tik nevajadzēja iepirkt vairāk. Bet par nākamo vasaru domāšu vasarā!

Un tilla kupoli jau dzīvo lauku mājā:

Modes klase aka Klase

Berga bazārā iekārtojusies tur, kur reiz tika tirgoti “vācu apavi”. Piedāvājumā gan somas, gan apavi, gan aksesuāri un, protams, apģērbi. Visnotaļ jaukas (lasi- neuzbāzīgas, bet atsaucīgas) saimnieces, kas respektēja manu vēlmi “tikai apskatīties”. Sarunā noskaidrojās, ka rudens kolekcijas vēl nav atvestas, bet septembra vidū būs pieejami arī Natālijas Jansones darinājumi. Zinu, ka tuvākajā laikā nopirkšu vienu Žanetes Auziņas blūzi, kuru biju noskatījusi Paviljonā, bet piemirsusi, jo kurai gan šajā vasarā vajadzēja blūzes. Cena arī relatīvi draudzīga – ap 30Ls.

Vienlaikus ieslēdzu pilnīgu “ignore” uz UnaVita somām. Nezinu kāpēc, bet organizki nepanesu. Varbūt tāpēc, ka, manuprāt, UnaVita pieejamie resursi un ražošanas potenciāls netiek izmantots, radot kaut ko skaistu, funkcionālu un stilīgu - tautiešu (?) darināras somas, ko līdzīgi šarmantajiem Zofas zābaciņiem iekārotu katra dāmīte. Un ziniet ko, UnaVita - ar lielvārdes jostas motīvu ekspluatāciju vien cauri netiksiet.

Tā kā savas maņas jau esmu ieprogrammējusi uz rudeni, uzgāju pārīti skaistu kamieļkrāsas mētelīšu. Cena mazliet virs 200Ls. Nezinu, nezinu...

Viss pārējais, izņemot Ringlas apavus, jau kaut kur bija redzēts. Tomēr uz Klasi ir vērts piestaigāt regulāri, lai saprastu, cik bieži mainās vai papildinās piedāvājums, novērotu, kāda ir Klases atlaižu politika, pačalotu ar saimniecēm un, kas zina, varbūt atrastu kaut ko TĀDU.

Recycle žaketes

Rakņājoties atmiņā, šķiet, ka šo Berga bazāra bodīti sauc Mandolini. Un zinu, ka vienreiz jau tur biju iegriezusies. Sev to nosaucu par recycle žaketēm, jo tieši tādas karājās tieši pretī ieejai. Neesmu īsti droša, bet pēc visa spriežot bodītē tiek tirgotas latviešu darinātas drēbes un aksesuāri. Savukārt žaketes un jaciņas nosaucu par recycle, jo to materiāls līdzinājās pārstrādātas celulozes, vilnas un gružu izklatētai versijai. Mani neuzrunāja.

Kamēr, intereses vadīta, pārbīdīju pakaramos un aptaustīju piedāvājumu, pārdevēja/īpašniece acīmredzot apmācīja meiteni, kura iecerējusi piestrādāt veikaliņā. Nepilnā minūtē, ko pavadīju veikalā, uzzināju, ka viens no veikalā esošo brošu pārdošanas argumentiem ir tas, ka brošu autore ir kāda latviešu popdīva, ja nemaldos – Amber. Bet varbūt maldos. Varbūt arī kāda cita no tās šlakas (man nav spēcīga atmiņa uz lietām, kas mani neinteresē, lai gan šis pārdošanas arguments tika uzsvērts divreiz).

Lai arī mana interese par Mandolini (vai kā tur) nav tik liela, lai googlotu, varbūt kāds zina, kā viņi domā sadzīvot ar teju līdzās iekārtoto modes klasi?

Otrā elpa

Manā saprašanā tāds kā labdarības projekts. Kāds mantas uzdāvina, lai citi par simboliskām naudiņām tās atkal nopirktu, tādējādi noteiktam mērķim tiek savākti ziedojumi.

Lai sasniegtu otro elpu, pirmā ir jāizlieto, proti, jāuzkāpj pa trepēm uz otro stāvu. Pie pēdējiem pakāpienim manas nāsis pārsteidza divu smaržu/smaku – kafijas un lietotu mantu – sajaukums.

Pārsteigtāka es biju tieši par pirmo. Izrādās, ievērojot Rīgas bodnieku jaunākās, tātad arī smalkākās tradīcijas, Otrajā elpā ir iekārtota kafijotava. Ouukei..

Tā kā uz Otro elpu gāju vairāk intereses apskatīt, nevis iepirkties vadīta, izstaigāju telpu kā mazu muzeju, kas īstenībā vairāk līdzinājās omes dzīvoklim. Biju iedomājusies, ka pastāv nejaušības iespēja atrast kādu jauku trauciņu “lauku” mājai, kas varētu konkurēt ar franču vintage. Nea. Pārsvarā padomjlaiku tautiskās vērtības.

Toties pie apģērbiem un apaviem bija rosība. Zinu, ka turpmāk savas vairs nevelkamās lietas vedīšu turp, lai palielinātu reāli pērkamo drēbju/apavu tādējādi arī ziedojumu apmēru, nevis apgādāšu kādai melnsvārču organizācijai piederīgos.

Noteikti aiziešu vēl kādu reizi, lai līdz galam varētu nodefinēt attieksmi pret šo projektu.

Bergs

Pāris nedēļas atpakaļ Bergā visam vēl bija 50% atlaide. Pieredze rāda, ka kaut kad bija jābūt arī 70% atlaidei, kas būtu bijis īstais brīdis pieņemt izaicinājumu un atrakt kaut ko burvīgu. Citus gadus es esmu tikusi pie superīgām See by Chloe platformenēm, zīda un lina kleitiņām, Pedro Garcias zābaciņiem etc. Un tieši it kā visbezcerīgājā brīdī, kad visam ir 70% nost un pēc teorijas maksātpējīgās kundzes ar 38/39 izmēra pēdu un 36/38 izmēra pakaļu visu smuko jau ir paspējušas līdz tam izpirkt.

Cerīgi tipināju gar Bergu un pēc pliko koku siluetiem skatologos sapratu, ka tur jau rudens ir klāt. Es par nemēģināju iet iekšā izlūkot, vai gadījumā kādā stūrī nav palikusi vasara.

Nekas.

BLOW

Blows man vienmēr ir paticis. Jo tur nudien var atrast zināmu zīmolu un attiecīgi kvalitātes viskautko, bet cenas ir aptuveni tādas, ko es saprotu ar autleta cenām. Turklāt īpašnieki arī māk atlasīt mentalitātei tuvus un saprotamus modeļus, izmērus, krāsas, veikalā nodrošinot piedāvājumu, kas var ieinteresēt pat “vidējo latvieti”. Protams, ir arī vairāki mīnusi. Pirmais: izmēri, un tas, ka katra prece ir vienā, ļoti reti divos eksemplāros. Otrais: slāvu dāmu nekaunīgas un daudzskaitlīgas piemērīšanas rezultātā kliedzošāko zīmolu apģērba gabali mēdz būt sabojāti. Bet kuru gan interesē cavalli “šik i bļesk”. Toties var atrast tīri frišas miu miu vai marni kleitiņas, kā arī citas intersanta piegriezuma, materiāla un stila lietiņas.

Izraku burvīgas gucci ¾ garuma baltas bikses. Tiešām vēl baltas. Cena 37Ls. Elegantas, ar melnām podziņām. Ģērbtuvē spoguļojoties un skaitot savu jauno mantru “vai-man-tiešām-vajag-vai-man-tiešām-vajag-vai....”, nodomāju, ka labi izskatītos ar melnajiem lakādas mokasīniem. Un vēl foršāk būtu tādas uzvilt izbraucienā ar jahtu...

Vai nu mantras vai vecuma ietekmē esmu kļuvusi racionālaka un strādāju arī pie tā, lai apvaldītu savu impulsīvo pirkumu kaiti. Man ir atvaļinājums. Tātad jau ir augusts. Precīzāk – augusta vidus. Pēc augusta seko septembris, kas skaitās jau rudens. Vai man rudenī paredzēts izbrauciens ar jahtu? Cik man zināms, nē. Tātad arī baltās gucci bikses, lai arī cik lieliskas kvalitātes, piegriezuma un stila tās būtu, tuvākajā pusgadā diez vai tiktu uzvilktas. Tātad vajadzības pēc jaunām, baltām biksēm īsti nav. Man viņas nevajag!

Atceroties relatīvi neseno prieku par divu zeķu pāru iegādi Blowā, nolēmu, ka tomēr ir jārok. Pievērsos aksesuāru galdiņam, jo esmu nolēmusi sākt apgūt aksesuāru potenciāla izmantošanu ikdienas garderobē.. Atradu ar'. Mazu ņieburveidīgu jostiņu ar izšūtiem inku stila rakstiem. Četru latu versače. Redzams, ka man ir atstāta arī iespēja improvizēt, proti, jāizdomā aizdare (man viss jau ir izdomāts). Bet nudien jutos atradusi kko skaistu un rudenī noderīgu (bilde būs)!

Lepna izsoļoju no veikala :)

Zvaigznes ABC OUTLET

Jā, “outlet” un ar kliedzoši lielajiem burtiem.

Man patīk pērļu medības, proti, iespējamība šķietami nekam nederīga piedāvājuma masā izrakt kaut ko simpātisku un cenā tīkamu. Zinot turpmāko dienu plānus, neksatoties uz jau iegādāto grāmatu, nolēmu izmēģināt laimi autletā, kas, pēc nosaukuma spriežot, varētu mani iepriecināt ar sen izdotām, neizpārdotām, tomēr labām grāmatām par vēl labākām cenām. Jo katrs taču zina, ka pēc svaigākajiem izdevumiem jāiet uz “grāmatnīcu parasto”.

Nu labi, Zvaigzne nekad nav bijusi mana iecienītākā izdevniecība. Taču mans sašutums, neveiksmīgi meklējot lēto grāmatu stendu, plauktiņu, nu kaut vai čupiņu, strauji progresēja. Kronis visam bija uzietā nesen izdotā indiešu rakstnieces grāmata mīkstajos vākos ar viduvējas kvalitātes papīru (!), kuras cena bija pie 8Ls. Es maksātu uz pusi mazāk. Un tikai tāpēc, ka biju patiesi ieinteresēta to grāmatu izlasīt.

Acīmredzot, lai pieskaņotos Tērbatas ielas sākumā valdošajai gaisotnei, ko uzbur Otilie un Kūkotava, autletā vesels stūrītis veltīts dekupāžai. Nē, nē- es uz šito neuzķeršos.

Cienītā Kilbokas kundze – visu pasaules naudu nevar nopelnīt!! Turpiniet ar mācību grāmatām, kuras es ceru turpmākos gadus vēl neredzēt, jo arī to saturs un kvalitāte ir kaitinoša. Toties tirgus ar stabilu un visai paredzamu pieprasījumu, tātad arī ieņēmumiem.  

Otilie

Man nav ne jausmas, cik sen Otilie tika atvērts un cik ilgi pastāv. Šad un tad Kristīne ieminējās par veikalu, kur tirgo skaistas lietas. Pēdējā laikā arī glancētajos žurnālos sācis reklamēties kā franču vintage.. Šoreiz man veikals bija pa ceļam un nolēmu beidzot iet to izlūkot.

Iegāju un apjuku. Vispirms tāpēc, ka ieraudzīju šķīvi ar stikla kupolu – tādu, ko vajag katrā konditorejā. Nodomāju, ka simpātiska lieta, un sāku lūkoties pēc cenu zīmes (man ir svarīgi apzināt, cik kur kas maksā). Ha, ha. Izrādās, uz šķīvja esošie cepumi nebija butaforija, bet gan Otilie iekārtotās kafijotavas sastāvdaļa. Jā, protams, lietu burzmā ieraudzīju arī lielo kafijas automātu. OK, divi vienā, proti bode un kafijotava.. (kā vēlāk izrādīsies, tas tagad ir dikti modē).

Sāku klīst, t.i., spraukties pa šaurajām takām dziļāk veikalā telpās. Skaisti audumi, tapetes. Un cenas. Principā iespaids kā tematiskajā Alan deko vai Sienā, kur maza telpa pārbāzta ar visu ko, bet sev vajadzīgo lietu bez apkalpojošā personāla atrast nav iespējams (tas laikam ir viens no pārdošanas trikiem).

Apčamdīju pāris skaistus aizkaru audumus un intereses pēc virzījos pie tveramākām lietām, proti, traukiem. Pa ceļam gan ievēroju arī marokāņu/āfrikāņu stila lampas, vai tās būtu kā nodeva Francijas aizjūras kolonijām? Tātad trauki, precīzāk gan to cenu lapiņas mani principā uzjautrināja. Pat man kā ne visai mērķtiecīgai un kompetentai “franču stila” interjera priekšmetu apzinātājai uzreiz bija skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Ar kādu motivāciju ir domāts pircējam pārdot tur esošās sīklietas, man nav skaidrs. Trauki, kas salīdzinoši nekādas kvaitātes, no name zīmola (pardon, ja kļūdos) un attiecīgi augstās cenas dēļ nekad nevarēs konkurēt kaut vai ar Villeroy Boch (ja grib pa smalko) vai ebay, etsy (ja gribas ar izaicinājumu) piedāvājumu. Tādas pašas nekādas glāzes un karafes, tējkannas un metāla izstrādājumi, kas konkrētajā kontekstā cilvēkam ar labu fantāziju vēl saistītos ar francisko, bet tik pat labi varētu tikt noliktas jebkurā interjerā. Svečturi, ko droši vien lētāk var atrast Pierā u.tml. veikalos. Mjā, man nebija arī dūšas pārliecināties, vai visam apakšā nav Made in China. Man nebūtu nekas iebilstams, ja tās lietas būtu trīs reizes lētākas. Lai price/performance attiecība būtu adekvāta. Starp citu saldumu/gardumu trauks ar stikla kupolu te maksāja ap 23Ls, līdzīgus, pat jaukākus var atrast Stokmanā pa 13Ls un 18Ls.

Ak jā, promejot manu skatienu piesaistīja plaukts ar kannām, kas izskatījās kā dekupāžas upuri.

turpinājums sekos

saprotiet paši, man ir, ko teikt, par katru no sākumā minētajām vietām..

Robert's Books

Jap, diezgan iecienīta vietiņa - Robert's Books. Šad un tad mēdzu iegriezties, lai nopirktu kādu noplukušu "fiction" eksemplāru par labām naudiņām. Tā teikt, lai izlasītu un "izmestu" (atdotu, aizdotu, atstātu, apmainītu, pazaudētu...). Kad pēdējo reizi tur iegādājos S.Larsona pēdējo triloģijas daļu, mājās to šķirstot, atradu iepriekšējā grāmatas lasītāja vizītkarti. Man šķiet, īstenībā es esmu pārliecināta, ka vizītkarte tur nebija atstāta nejauši. To bija izdarījis Dr.E.Lavrinovičs, kas uz mazās taisnstūra lapiņas sevi bija pieteicis kā advokāts, kurš strādā ar patentu un intelektuālā īpašuma lietām. Nodomāju, ka visnotaļ savdabīgs veids, kā informēt sabiedrību par sevis sniegtajiem pakalpojumiem (ei, kurš gan iedomātos par grāmatzīmi izmantot savu vizītkarti, turklāt tādā grāmatā, ko izlasa vienā elpas vilcienā/divās diennaktīs bez apstājas). Diemžēl mani neinteresēs kļūt par viņa klienti..
Toties šodien uz grāmatnīcu devos, lai atrastu lasāmvielu turpmākajām brīvdienām laukos. Kamēr nolupušu lubeņu plauktos meklēju grāmatas vāciņu vai nosaukumu, kas mani uzrunātu, veikalā norisinājās amizanta ainiņa. Kundze, kas vēl pirms pāris sekundēm stāvēja man līdzās un ar pirkstu vilka pa lubeņu "muguriņām", ar dziļu elpas vilcienu vērsās pie puiša-kasiera, kurš acīmredzami bija angliski runājošs (vai vismaz ne tautietis), ar jautājumu "Do you have any text books?". Viņš, lai noskaidrotu kundzes patiesās vēlmes, sāka viņu iztaujāt (protams, angliski). Kundze, acīmredzot, uzskatot to par goda lietu, arī atbildēja angliski. Aha-skolotāja, aha- angļu valodas skolotāja. Ahā - meklē grāmatas ar tekstiem, ko varētu dot vidusskolniekiem. Redziet, attapīga kundze - iegriezusies grāmatu veikaliņā (tas nekas, ka ir visāti interneti ar visnotaļ palšām iespējām).
Konstatējot, ka no visa Robert's Books piedāvājuma klāsta nav nevienas pašas angļu valodas apguvei noderīgas text book, kundze uz atvadām gribēja kaut ko pateikt. Tas viņas "kaut kas" bija..."pity butt".  Būtu vien teikusi senkjū un gūdbaj.

Ak, jā, es iegādājos šo:

Pievienot parakstu

Madam Bonbon

Modes apavu salons Madam Bonbon, kas nu jau piedāvā arī dažu latviešu dizaineru tērpus, no pirmdienas līdz trešdienai bija piesolījis lielās atlaides (50%, manuprāt, ir pieklājīgi). Tātad gāju izlūkos, kas vēl ir palicis, un naivi turēju īkšķus, lai mani nevienas tupelītes tomēr neuzrunā, jo šobrīd pēc pāris iepirktām avio biļetēm galīgi nevaru atļauties pat 100latīgas skaistules.
Ja jūs zinātu, cik vieglu sirdi izgāju no salona! Pirmkārt, tāpēc, ka pārdevēja bija aizrāvusies sarunā ar paziņu un neko vairāk kā "Labdien" man nepateica. Ja būtu jāsāk pieklājīgās/asprātīgās pircēja-pārdevēja rotaļas, man būtu bijis mazliet neērtāk no bodes iziet bez pirkuma. Jā, atzīstos, esmu ideāla pircēja-katra veikalnieka sapnis, taču, lai es kko nopirktu, ar mani tomēr jāmāk apieties (apstrādāt), plus man tajā dienā ir jābūt iedvesmai pirkt.
Otrkārt, paldies visu lietu dieviņam - mani neieinteresēja nekas no piedāvātā. Laikam viss izpirkts. Pat tramīgi veroties uz mana favorīta Pedro Garcia kastēm, konstatēju, ka man derīgie izmēri ir izpirkti. Juhū!!
Ar smīnu vaigos un vieglu sirdi devos prom.

Pirmā viendiena - 18.augusts

Iedvesma blogot man radās šodien. Jo nesteidzīgā garā apzināju pilsētas jaunās un ne tik jaunās iespējas. Un sasmēlos iespaidu, ar kuriem vienkārši ir jādalās.
Mans maršruts bija šāds: Madam Bonbon -> Robert's Books -> Otilie (a la franču vintage..) -> Zvaigznes ABC outlet-> Blow -> Bergs -> Otrā elpa -> neliela "recycle" žakešu bode Berga bazārā -> Klase -> 1EUR veikals -> Benetton -> Bonēra -> Zara. Šķiet, nekas nav piemirsies. Katrā bodē gāju ar kādu noteiktu mērķi vai nodomu, tātad ne bez iemesla.