Šīs bija mana izgājiena ielās galvenais mērķis – apskatīt un pakafijot vietā, par kuru tik daudz pozitīvu atsauksmju. Bonēra ir arī tā vieta, kuras krēslos atslīgstot, es atskārtu, ka par 18.augustu ir jāraksta, tādēļ kopā ar kapučīno un pirmo kūku palūdzu arī papīra lapiņu un rakstāmo.
Mani pārsteidza, ka bija tikai daži brīvi galdiņi, bet apmeklētāji lielākoties bija vācu pendžas. Nesaprotu, vai kādā ceļvedī Bonēra jau ir saslavēta?? Protams, vecie bija sajūsmā un tā. Viens pat visu laiku mēģināja fotografēt. Visu. Visos virzienos. Tas laikam ir labi. Mans minējums – varbūt veco vāciešu paaudzi piesaistīja skatlogā sēdošā manekene, kas man ļoti atgādināja tos skatlogus, kas it kā radoši ir noformēti Vāczemes mazpilsētās vai lielpilsētu nostūros. Manī laikam mīt slepenas bailes no bezsejainajiem, bālajiem, kokainajiem manekeniem..
Otra lieta – kūkas. Gardas. Varbūt tāpēc, ka nebiju pusdienojusi. Bet nē – tiešām gardas. Daudzskaitlī, jo pēc pirmās nepakautrējos apēst arī otru :). Pie kapučīno piena putu kalna meitenēm vēl jāpiestrādā, bet tas nekas.
Kā varēja nojaust, saimnieces – simpātiskas jaunkundzes – īstenojot sapni, nebija rēķinājušās, ka kafijotava iemantos tādas apmeklētāju simpātijas, “labo laiku” apģērbu, apavu un aksesuāru piedāvājumu atstājot otrajā plānā.
Pēc kafjiošanas izmetu loku arī pa “otro plānu”, proti, pašu bodīti. Man tā atstāja vairāk tāda muzeja/ekspozīcijas iespaidu, bet es zināšu, kur vajadzības gadījumā meklēt brokāta kleitas.
Es teikšu godīgi, man ir ļoti, ļoti žēl, ka Bonēra atrodas tur, kur tā ir. Mana darba vieta ir pa vecmodīgo – Vecrīgā, kur atrast labu kafijotavu (nevis ēstuvi/restorānu, kur kafijošana ir kā papildpakalpojums) ir principā neiespējami! Nudien. Varbūt Tirgoņielas Sweetday Cafe, bet tur pietrūkst dvēselītes.
Bet uz Bonēru es iešu brīvdienās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru