Dzīve ir jokaina, ka es jums teikšu. Un jokainu to padara sagadīšanās - vismaz es tā to saucu.
Aizvakar biju uz Ingas Žoludes jaunās grāmatas - stāstu krājuma atklāšanu. Un kā jau pienākas, iegādājāmies arī pašu stāstu krājumu. Par dzīvi, kas vienmēr beidzas ar nāvi. Stāsti ir par to otro.
Šodien laukos divus izlasīju. Smagi, bet skaisti uzrkastīti. Un nu es atnāku līdz "internetiem", lai atrastu gaisīgās Pavlovas kūkas recepti, un uzeju twiterī Dinas Preisas ziņu ar lūgumu palīdzēt viņas mammai. Protams, Dinas mammas gadījumā nav tik slikti kā Ingas stāstos, bet kaut kā ļoti sajutu līdzi. Man šķiet, ka ir jāpalīdz kaut ar mazumiņu. Bet kādam no tā paliks labāk. Daudz labāk...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru