Parasti es tādām vietām paeju garām. Bet šoreiz nebija “parasti”. Pieņemu, ka katram ar 1EUR tipa bodītēm ir kādas attiecības. Es Baronielas veikalā iegāju visticamāk tādēļ, ka pavisam nesen Mārtiņš savam draugam uz Jaunzēlandi kopā ar tabaku kā sveicienu nosūtīja Jyskā pirktu lecamauklu... Es nolēmu, ka jāizpēta, kas tiek pārdots šajā veikalā, ja nu būs nepieciešams nosacīti lietderīgs pielikums nākamajai paciņai.
Iegāju un konstatēju – nekas, nekas, nekas..(interesanti, ka visi “nekas” bija ar uzrakstiem itāļu, nevis ķīniešu valodā). Gāju dziļāk – nekas, nekas, nekas..paga, paga. Roka pastiepās pēc čaukstošā iepakojumā ievīstīta lietussardziņa, kas izskatījās tieši pēc tā, ko visu vasaru neveiksmīgi biju meklējusi. Paķēru iepakojumu un jau ar gatavu jautājumu skrēju meklēt pārdevēju.
“Vai tas gadījumā nav pretmušu kupols?” - tā skanēja mana balss.
“Jā, es Jums tūlīt parādīšu” - pārdevēja bija laipna un izvilka paraugu. Paraujot striķīti, lietussargs atvērās visā savā godībā, izveidojot tilla kupolu, ar ko vasarā apsegt traukus, lai pasargātu ēdienu no uzmācīgiem lidoņiem. Pārdevēja arī izrādīja, kā parikti pareizi izjaukt, lai tik fiksi nesalauztu mehānismu.
“70 santīmi? Es visur izmeklējos, nekur nav! Ņemšu trīs!” - laimē staroju.
“Jā, šī ir vispieprasītākā prece, visu laiku izpērk.” pārdevēja atteica, spaidot kases pogas.
Lūk, tagad 1EUR veikalam manā skatījumā ir vērtība.
Vēl tagad domāju, vai tik nevajadzēja iepirkt vairāk. Bet par nākamo vasaru domāšu vasarā!
Un tilla kupoli jau dzīvo lauku mājā:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru